Mūsu vecāki ir pirmie garīgie vārti, kuri jāatver, lai varam virzīties tālāk katrs savā dzīvē. Tas ir pirmais spirāles posms, kas atvērs nākamos vārtus.

Attiecības ar vecākiem var būt ļoti dažādas, tās var būt mīlošas un atbalstošas, formālas un vienaldzīgas, aukstas vai par tām nemaz negribas atcerēties un runāt. Saprast sirds līmenī, ka vecāki mums ir devuši pašu labāko, kā tas ir bijis paredzēts pēc Augstākā Dievišķā plāna un katra Dvēseles uzdevuma, ir liela svētība!

Vai zini kā zīdainis skatās uz savu mammu? Redzot kā mans mazais brāļadēls Jēkabs vēro mammu, kad viņa viņu pārtin, saņēmu TO sajūtu. Tas bija klikšķis, kad skaidri zināju, ka šiem abiem nav lielākas laimes kā tikai TAS bezgalīgais dievišķās mīlestības brīdis. Un man palaimējās šo brīdi notvert, izbaudīt un mācīties ieviest dzīvē.

Vai esam jau tikušies?

Pavisam droši, ar saviem vecākiem esam kopā ne jau pirmajā dzīvē. Tātad, ja esam joprojām šeit uz zemes, tad vēl ir pie kā piestrādāt. Attiecībās ar māti vai tēvu bieži gadās seni aizvainojumi, neizrunātas lietas, nepiedoti notikumi, dusmas, kas bieži ir tik dziļi noglabāti, gluži kā apslēptie dārgumi. Lai nonāktu līdz dārgumiem, ir liels darbiņš jāpaveic. To paveikt varam tikai katrs pats.

Piedošanas prakses uzdevums ir nostiprināt mīlošas attiecības sirds līmenī, atvērt sevi pacietībai, pateicībai un patiesai cieņai pret saviem vecākiem. Saskatīt savā mātē Dievmāti un savā tēvā – Lielo Tēvu, Radītāju. Šis ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem, kas jāpaveic dzīves laikā sevis, savas ģimenes un dzimtas labā.

Brīvība sākas ar piedošanu

Piedošana atbrīvo mūs no važām, no cietuma, kurā turam paši sevi, kas liedz mums izbaudīt savu dzīvi, radīt brīnišķīgas attiecības ar vecākiem, vecvecākiem, bērniem un citiem līdzcilvēkiem. Par šo tēmu ir runāts gana daudz, informācija ir pietiekoši, atliek tikai pameklēt.
Šoreiz vēlos pievērsties praksei, reālām darbībām, kas soli pa solim katru aizvedīs līdz tām atziņām, kurām katrs būs gatavs. Mana pieredze rāda, ka nepiedošanas važas mūs var būt savažojušas jau kopš citām dzīvēm, tāpēc ir būtiski izvēlēties metodi, kas pildīs savu uzdevumu visos līmeņos.

Par praksi

Piedošanas praksi saņēmu no Maijas Kadiķes. Tā ir nodota no rokas rokā, no sirds uz sirdi un caur Maiju ieņēmusi to veidolu kāds tas ir šobrīd. Taču pāri visam tas ir laiks, ko veltam sev, saivai un savu bērnu nākotnei, visai savai dzimtai.

Prakse sastāv no teksta, kuru raksta neizlaižot – 40 dienas pēc kārtas. Tās ir aptuveni trīsdesmit minūtes dienā, kad aizdedzam baznīcas bišu vaska svecīti, rakstam doto tekstu ar labo un kreiso roku, kā arī lasām dotās lūgšanas.

Lai radītu atbalstošu vidi tiem, radīju Facebook slēgto grupu. Grupā ir vērtīga informācija par procesu, ieteikumi un atbildes uz interesējošiem jautājumiem, kuri parādās darba gaitā.

Kāpēc ir svarīgi rakstīt, nevis domās apcerēt?

Tāpat kā pateicības, tāpat arī piedošanas praksi ir svarīgi rakstīt. Rakstot mēs visu “ievelkam” zemes vibrācijā. Tas nonāk matērijā un tiek nostiprināts zemes līmenī. Turklāt piedošanas prakse tiek rakstīta ar kreiso roku, kreiļiem – ar labo. Tas ļauj izstrādāt attiecības zemapziņas līmenī, atlaist to, kas jāatlaiž, piedot visās dzīvēs un visos laikos.

Mana pieredze

Reiz man bija burvīga iespēja paviesoties kādā no savām iepriekšējām dzīvēm. Pēc šīs vizītes, es ļoti skaidri sapratu, kāpēc mana Dvēsele izvēlējās vecākus, kuriem piedzimu. Tas bija Dvēseles solījums šajā zemes dzīvē strādāt čaklāk, censties un sasniegt vairāk, mīlēt vairāk, novērtēt un nodot tālāk to, ka dzīve uz zemes ir balva, kas mums dota! Tātad, apgūt sevis mīlēšanu, pieņemšanu, piedošanu un pateicību, lai būtu brīva…radītu un baudītu.

Es gan nevarētu teikt, ka bērnībā šī vienošanās man patika. Kamēr mani vienaudži spēlējās un izbaudīja bērnības priekus, es izbaudīju dārza un citus darbus. Ciemošanās  pie draudzenes bija jānopelna, bet, ja kāds atnāca ciemoties pie manis, tad aši tika pie darbiņa, lai nāciens nebūtu bezjēdzīgs. Protams, rūgtums par nokavēto mani pavadīja jau pieauguša cilvēka dzīves gaitās. Tāpat arī jebkuram bērnam ir savas ilgas un cerības, kā viņu vajadzētu audzināt, mīlēt un skolot, tādas bija arī man. Tādas ir jebkuram no mums, jo mums ir uzdevumi un pieredzes, kuras jāpiedzīvo. Mūsu lielie Skolotāji – vecāki palīdz to paveikt.

Tikai pēc šī Dvēseles ceļojuma tā pa īstam aptvēru, cik bērnība ir bijis svarīgs posms manā dzīvē. Tas ielika mani vissvarīgāko fundamentu. Iemācīja ne tikai darba tikumu, pacietību un lietu pabeigšanu, bet arī jau no agras bērnības apguvu radīšanas meistarību. Meistarību, kuru pielietoju, lai mainītu savu dzīvi, lai radītu neiespējamo iespējamu. Es to neapzināti trenēju, attīstīju un pilnveidoju, līdz neviens mērķis nelikās nesasniedzams. Vērojot savus vecākus joprojām, liekas, ka viņiem neviena virsotne nav par augstu. Ja tikai ir ideja, kam seko rīcība! Lieli sapņi bija un ir viņu pavadoņi, galvenais ir iet un darīt.

Manai mammai bija lielisks teiciens, kuru atceros vēl šodien. Viņa to izmantoja, kad man viss bija apnicis, par grūtu, par smagu, par karstu, par aukstu un pie jebkurām citām atrunām, kad iesāktais jānobeidz vai kaut kas jauns jāuzsāk:

“Ja tu nevari vairs nemaz, tad tu vēl drusciņ vari!”

Esmu ļoti pateicīga par šo pieredzi saviem vecākiem, kurus izvēlējos starp tūkstošiem citu kandidātu. Esmu pateicīga par izpratni, ko esmu saņēmusi caur pieņemšanu un piedošanu. Es pateicos par piedošanas praksi, kas mūsu attiecības padarīja, siltākas, pieņemošākas un mīlošākas. Kad pazūd pieprasījums pret vecākiem kādiem viņiem ir jābūt, kā jāizturas, kā jārīkojas, pazūd arī spriedze attiecībās un var ienākt svaigs mīlestības malks. Kad ienāk mīlestība, rodas pieņemoša izpratne par to, kas un kāpēc ir bijis. Kad ienāk pieņemšana, tad piedošana izkausē visbiezāko ledu, lai dzīvības straume var atjaunoties un plūst.

Pieredzes stāsti

Mēs praksi sākam vairākas meitenes vienlaicīgi, vēlāk pievienojās vēl dažas un joprojām turpina pievienoties tie, kam šis darbiņš ir svarīgs. Lai gan 40 dienas ir vairāk, kā liekas pirmajā brīdī, Meitenes es esmu jums ļoti pateicīga! Tieši caur jums es ieguvu vienu milzīgu vērtību, kurai nebiju iepriekš nekad pievērsusi uzmanību. Tas, ka man ir tik ļoti paveicies ar to, ka mani vecāki ir dzīvi, iepriekš likās tik pašsaprotami. Tagad novērtēju un pateicos par to katru dienu! Paldies! Bet tālāk jūsu skaistie, lielie un dziļi patiesie stāsti. Lai tie iedvesmo ikvienu lasītāju uz rīcību!

Liels paldies par šo piedošanas praksi. Atnāca tā tieši īstajā brīdī, kad man to visvairāk vajadzēja. Jau kādu laiku pie manis nāca zīmes, ka man ir jālūdz piedošana savai mammai. Jutu, ir kas neatrisināts, neizrunāts un nepiedots līdz galam. To varētu raksturot kā tādu iekšēju smagu sajūtu.

Mums ir gājis visādi. Manā sešpadsmitā dzimšanas dienā mammai bija jābrauc strādāt uz ārzemēm, un pēkšņi mana dzīve ļoti strauji mainījās. No mātes siltuma un mīļuma, ko es saņemu pirms šīs aizbraukšanas līdz tukšuma un pamestības sajūtai. Man tīņu gadi bija viena dzīves mācību stunda pēc otras. Teikšu tā – man viņa ļoti pietrūka. Bija arī dusmas pret viņu, bet man Dieviņš ir devis tādu dabu, ka ātri piedodu, protams, rētas palika. Šīs emocionālās rētas bija tās, kas bremzēja manu pašas dzīvi.

Laiks bija lūgt dziļu piedošanu manai radītājai – mammai!! Es praksi veicu vakaros. Sākumā bija grūtāk, īpaši rakstīt ar kreiso roku, bet ar katru lūgšanas vakaru es patiešām sajutu vairāk un vairāk cik šīs 40 dienas ir īpašas un svarīgas man un ne tikai man. Manai dzimtai un dzimtas nākotnei – manai meitai. Es ļoti izjutu lūgšanas, tik patiesas un dvēseliskas. Jutu eņģeļu klātbūtni un arī Mariju Magdalēnu. Ļoti interesantas zīmīgās zīmes šajā laikā. Piemēram, kad jutos slima, mana mīļā meita man atnesa rožu pušķi ar šokolādēm, un tā ļoti spontāni vēlāk vakarā un teica cik viņa ļoti mīl mani un paldies, ka esmu!

Mamma nezināja, ka 40 dienas lūdzu viņai piedošanu. Vienā no mūsu vakara telefonsarunām negaidīti pateica, ka lepojās ar mani, un pieņem mani tādu, kāda esmu. Drīz viņa par to uzzinās, jo pēdējā lūgšanu vakarā uzrakstīju viņai vēstuli. Man šī fiziskā rakstīšana, vēstules formā, likās ļoti svarīga. Briestu nākošām 40 dienām lūgt piedošanu savam tētim, kas jau 7 gadus nav uz šīs pasaules.

Paldies Tev Anitiņ, no sirds pateicos Tev un arī Maijai Kadiķei par šo praksi un lūgšanām. Paldies Tev, ka uzdāvināji katrai pārsteigumu – savu prakses akmeni ar īpašo vēstījumu. Man personiski tas bija trāpīts desmitniekā, ļoti izjutu Mariju Magdalēnu un viņa ienāca pie manis un vēl joprojām nāk dažādos dievišķos veidos.

Kad uzsāku pildīt praksi, bija Ziemassvētku laiks. Gatavojot visu nepieciešamo, iztrūkstošas bija sveces, taču no mammas dāvanā saņēmu 2 bišu vaska svecītes – īstajā vietā un laikā. Pirmajā vakarā, sākot praksīti, mamma atrakstīja sms, kaut bija jau pavēls, tas tāds nebijis gadījums līdz šim. Un turpmākās 10 dienas bija tāda vai citāda mijiedarbība ar mammu, kaut pirms tam nedēļām nekomunicējām. Nākamais – kad pildīju meditācijas un lasīju lūgšanas, meitiņas spietoja ap mani, atsaukdamās tam, ko lasīju, sakot mīļus vārdus man, lai gan lasīju klusumā. Īpaši spilgti izjūtu bērnu harmonisko vilkmi šajā laukā, maģiska satikšanās mums netveramajā laukā. Nākamais – kad slēgtajā Iedvesmas grupā izlasīju par akmeņu spēku šīs prakses aktivizācijai, iekšēji nolēmu, ka uzmeklēšu akmeņus. Jauši nejauši nākamajā dienā satiku cilvēku, kurš man uzdāvināja akmeņus, sakot, ka ir daudz to un vēlas nodot tālāk. Ieguvu tieši tos, kas palīdz šai praksei. Maģiski. Manai mammai nav īpaši nekādas attiecības ar vīru, taču viņi šajā prakses laikā sazinās un sazvanās. Caur datoru, taču fakts ir fakts. Kosmoss pilnīgs! Šie būtu tādi ārēji novērojami notikumi.

Par iekšējiem notikumiem – ir paplašinājusies iekšējā redze, padziļinājusies izpratne uz kopsakarībām. Skatos plašāk.  Sāku novērot iekšējo rāmumu, nav “uzcepšanās” vairs tik intensīvas. Izjūtu arī pret bērniem dziļāku izpratni, kad karstums mūs pārņem ikdienas sadzīves ainiņās. Bez ieteiktajām, esmu sākusi lasīt papildus arī citas lūgšanas. Ir aizraujošs ceļš sācies… Baudu šo pieredzi…

Es cītīgi katru dienu rakstu, lasu, domāju. Izpildīt visu izdodas ļoti labi, nav grūti, nav arī tā, ka negribas vai sevi jāpierunā. Vienmēr ir tāds pilnīgs miers, kad rakstu un lasu. Es tikai nezinu, vai notiek kādas izmaiņas. Pat nezinu, ko es varētu sagaidīt pēc šīs prakses. Priekšstats man, protams, bija, kāpēc es to gribu darīt, ko es gribu sasniegt. Šoreiz vairāk klausīju iekšējai sajūtai, ka man to vajag pašai sev, bet vai būs kādas pozitīvas izmaiņas vēl nezinu.

Ja sākumā likās, ka savai mātei nevaru piedot daudzas lietas un jautāju sev – kāpēc tik daudz? (jo tēvam, kurš jau 19 gadus ir miris, man ir tikai viens jautājums – kāpēc viņš nesadūšojās izšķirties no manas mātes).

Tad jau piedošanas prakses sākumā es saņēmu atbildi un visu to paliku zem vārda ATTIEKSME – attieksme pret mani un arī citiem līdzcilvēkiem. Jā, man nepatīk manas mātes vienmēr kritizējošā un noliedzošā attieksme. Dzīves laikā esmu iemācījusies viņai nestāstīt par savām jaunajām idejām vai iecerēm, lai mans tikko plaukt sākušais enerģijas asniņš netiktu nolīdzināts līdz ar zemi.

Kādreiz, kad pati šķīros no savu bērnu tēva un pārdzīvoju par to, ka mums neizdevās radīt ideālu ģimeni saviem bērniem, man palīdzēja kādā grāmatā izlasīta doma – bērni izvēlas savus vecākus, lai iemācītos dzīvē to, ko viņiem ir paredzēts iemācīties. Bet es nebiju to attiecinājusi uz sevi kā bērnu. Šīs prakses laikā šī atziņa pie manis atnāca. Es esmu tāda, kāda esmu, un man ir tieši mani vecāki.

Prakses laikā bija jāraud, tāpēc reizēm negribējās tai ķerties klāt.…decembris bija emocionāli grūts, bet nekas jau šajā dzīvē nenotiek tāpat vien. Nomira mana bijušā vīra tēvs – manu bērnu vectēvs, avārijā traģiski gāja bojā mana 19 gadīgā dēla skolas biedrs, manas māsīcas 22 gadīgais dēls kārtējo reizi ir „Tvaika ielas” slimnīcā…. Es zinu, ka tas, ko es it kā nevaru piedot savai mātei, īstenībā ir mazi, sīki puteklīši ceļa malā… tas laikam ir mans egoisms un iedoma, ka manai mātei pret mani ir jāizturas savādāk – tā kā es to esmu iedomājusies.

Šī prakse manī ir veicinājusi un attīstījusi disciplīnas sajūtu, esmu integrējusi to savā ikrīta vingrinājumu /meditāciju un lūgšanu kompleksā. Regularitāte un ikdienas atkārtojums vienām un tām pašām darbībām – rakstīšanai un lūgšanām, to iedarbību un efektu padziļina un padara efektīvāku. Ja pirmās reizes es rakstīju tik iepazīstoties ar tekstu, tad ar katru nākamo reizi sajūtās jau varēja iet dziļāk un izjustāk, jo tekstu gandrīz jau zinot no galvas, katru vārdu var sajust un “izgaršot”, apzinoties kādas reakcijas un sajūtas katrs vārds izraisa. Vienā meditāciju kursā tika teikts, ka ja svecīte deg ātri un sprakšķēdama, tad tā sadedzina visu negatīvo. Pirmās reizes baznīcas svecīte nodega ļoti ātri, sprakšķēja un knapi paspēju noskaitīt lūgšanas, kad tā jau bija izdzisusi. Tagad, pēc vairākām dienām, tā deg dikti skaisti, tik ik pa laikam iesprakšķoties, un pēc lūgšanu noskaitīšanas tā deg vēl ļoti ilgi. Tātad sākumā tiek nodedzināts liels daudzums negatīvās enerģijas, sāpju, pārmetumu un negāciju, un ar katru jaunu prakses dienu tiek izķertas, noslīpētas un attīrītas arvien jaunas sāpes un pārdzīvojumi. Papildu piedošanas praksei es veicu arī pateicības praksi, blakus lappusē uzrakstot kādus ikdienas pateicības vārdus – “Paldies par …” vai “Esmu pateicīga par..” Bija dienas, kad uzrakstījās tik pāris rindiņas, bija dienas, kad varēju pierakstīt pilnu lappusi. Tas bija ļoti labs instruments kā iemācīties ļauties un uzlikt uz papīra to, kas nāk no sirds dziļumiem, vienkārši ļaujot rokai rakstīt visu kas atnāk caur “Paldies!” Šo pateicības praksi noteikti turpināšu arī pēc tam, katru dienu veltot laiku pateicībai. No sirds iesaku disciplinēt sevi un veltīt piedošanas praksei šīs 40 dienas, viegluma un miera sajūta būs tas milzīgais ieguvums pēc tās!

Slikti man gāja. Biju cerējusi, ka tehniski izpildot visus norādījumus es kaut cik spēšu atkausēt ledu manā sirdī, vienu brīdi pat likās, ka kaut kas mazliet mainās, bet tad vienu dienu es vairs negribēju turpināt un viss, nevarēju vairāk piespiest sevi. Tas tā īsumā, kā man gāja. Tagad žēl. Varbūt atsākšu, kad to spēšu.

Ieguvumi ir ļoti būtiski. Tas ir lielāks miers un pieņemšana par to, ka mamma vairs nav, bet bija tik, cik man varēja būt, par to ka viņa bija un darīja manā labā to, ko vien varēja un kā pati mācēja, ka viņa ir tā kādēļ es varu piedzīvot savu dzīvi. Lielākā daļa no reizēm pagāja raudot, jo tas atvēra manī plašāku skatu uz dzīvi, ieraugot, ka mīlestība no vecākiem bija, tikai viņa bija maķenīt savādāka, nekā biju iztēlojusies. Šī bija skaista pieredze un atklāsme, kas ļāva man pietuvoties arī sev. Paldies!

Jebkura pieredze ir pieredze. Tā var būt ļoti dažāda, taču es skaidri zinu to, ka vienīgi rīcība nes augļus. Bet! Mēs ne vienmēr zinām kādi šie augļi būs. Ja arī Tu sajuti impulsu veikt šādu 40 dienu piedošanas praksi, raksti man uz ramtai.riti7@gmail.com

“Piedošana aiztaupa dusmu cenu, naida nodevas, gara vērtību izšķiešanu.”

Hanna Mūra

Lai piedošana Tev atver vēl nepiedzīvotus plašumus!

Anita ✸