Ādas slānis ir mūsu ārējā materiālā robeža, kura pastāvīgi jūt apkārtējās vides iedarbību. Tā visā pilnībā atspoguļo gan mūsu būtību, gan pasaules uzskatus.

Pati esmu ļoti labi pazīstama ar dažādām ādas kaitēm, iekaisumiem, niezi, psoriāzi, tāpēc man ir ļoti viegli saprast cilvēkus ar ādas problēmām, es caur sevi to visu esmu izdzīvojusi, meklējusi glābiņu un rakusi atbildes. Kad cilvēks pie manis atnāk pēc padoma, es viņu saprotu.

Jutīga dvēsele.

Visi, kam ir ādas vainas, ir ārkārtīgi jutīgi cilvēki, jūtīgi uz visu. Tā ir laime un problēma vienlaicīgi. Ja nav attīstīta spēja emocijas kontrolēt, tas viss, kas krājas iekšā, nāk ārā caur ādu. Mēs „ādinieki” esam ļoti miermīlīgi un emocijas paturam sevī, un arī varonīgi paņem visu apkārt notiekošo uz sevi.  Rezultātā sanāk tāda iekšējā agresija pašam pret sevi. Sabēdājos par kaut ko, sadusmojos, aizvainojos, un šīs emocijas ilgākā laika posmā krājas… krājas…krājas….un beigās “uzzied” uz ķermeņa. Tās bieži paliek iekšā kā tāds milzīgs duļķu blāķis, un tam ir kaut kā jātiek ārā. Dažreiz tā ir vainas sajūta, ka ģimenē nav kaut kas tā, kā gribētos, ar bērniem vai mīļoto laiks nav pietiekoši pavadīts, skolā vai ar darba kolēģiem kaut kādas nesaskaņas. Tas ir tāds niķis uzņemties vainu uz sevi.

Āda ir mūsu vislielākais orgāns, tas ir orgāns, kas aizsargā mūsu individualitāti un jebkuri iekaisumi, izsitumi, ekzēmas, alerģijas uz ādas ir tikai izpausme. Tā ir neaizsargātības sajūta un emocionālas paškontroles trūkuma pazīme, kas vistiešākā mērā ir saistīts arī ar mūsu zarnām.

Īpaši psoriāzes gadījumā tas ir izmisīgs dvēseles sauciens: “Hei, paskaties uz mani, pamani mani, pieņem mani, mīli mani, pasakies par to pieredzi, kuru tev ir iespēja piedzīvot uz zemes.” Piedošana un pateicība par dzīvi, par savu ķermeni, par savu pieredzi, par savām veiksmēm un neveiksmēm…tās ir pirmās atslēgas, ar kurām sākt slēgt durvis, lai sadzirdētu savu dvēseles dziesmu.

Viss ir vienots.

Es iesaku vienmēr visas kaites skatīt kopumā. Nekas nav atdalīts, viss ir vienots, tāpat arī slimības. Pirmkārt, tas ir viss, ko mēs domājam, kā mēs uztveram sevi un pasauli. Kādas emocijas sevī kultivējam, kā tiekam galā ar dažādām dzīves situācijām un uzdevumiem. Kādas ir domas, kuras domājam – vai tās ir prieku, mīlestību un labklājību veicinošas sev un citiem…vai arī ieslīdam skaudībā, lepnībā un mantrausībā, kas gala rezultātā ir izrakta bedre sev pašam? Vai zināji, kas ir vistoksiskākais cilvēka ķermenim? Nebūt ne balts kokvilnas krekliņš vai lidmašīnu izplūdes gāzes, bet gan mūsu pašu domas! Tādas kā alkatība, maldi, dusmas un bailes ir mūsu lielākie toksīni. Par šo tēmu noteikti rakstīšu vēl.

Otrkārt, tas ir viss, ko mēs ēdam un velkam mugurā. Šobrīd ir tik milzīga pārbagātība produktu ziņā, veikalu plaukti vai lūzt no pārpilnības. Taču es pati ļoti labi zinu to sajūtu, kā tas ir, kad ieeju veikalā un nezinu ko nopirkt. Mans vismilzīgākais atvieglojums ēšanas ziņā ir zaļie kokteiļi, tas ir glābiņš un iespēja organismu nodrošināt ar visām uzturvielām. Kā to ieviest ikdienā, kā kombinēt ar pamatēdienu un kā attīrīt organismu, rakstīšu…un receptes arī būs! Apģērbam ar ādas veselību arī ir tieša saistība. To mēs liekam tieši virsū savai epidermai. Šeit pieskaitāms ir arī viss, ar ko to mazgājam, krāsojam, apstrādājam un iesmaržinam. Mūsdienās vairums materiālu, kas cieši aptver mūsu ķermeni, satur vairāk pesticīdu, nekā pārtika. Īpaši sevi neierobežoju ne ēdiena izvēles, ne ģērbšanās ziņā, bet cenšos izvairīties no pārmērībām un negausības.

Un, treškārt, tā ir vide, kurā mēs atrodamies, gaiss, kuru elpojam, cilvēki, kuri ir mums apkārt, ieradumi, kurus esam izveidojuši. Tās ir vietas, kurās izvēlamies pavadīt laiku, arī, ja šķietami neizvēlamies. Jebkurā gadījumā mēs taču esam tie, kas esam tieši tajā vietā, tajā sevis radītajā bardakā, tajā pārkrāmētajā dzīvoklī, starp tiem cilvēkiem un pat savā izvēlētajā ķermenī. Tas ir paradokss, bet regulāri dzirdu “bet man ir tāda darba vide, man ir tādi ģimenes apstākļi, man ir tādi darba kolēģi utt.” Jā, vide arī ir man tuva tēma un atbrīvošanās no krāmiem un neiesaistīšanās tenkās vienmēr ir kā izaicinājums un vērtīgs darbs ar sevi. Par šo tēmu stāstīšu gavēņa laikā.

Savelkot šo visu kopā, tas arī ir tas, kas beigās veido to „mirdzošo ādu”, ko ar krēma bundžiņu no glauna veikala nevar panākt. Šīs ir lietas, par kurām ir vērts sākt aizdomāties un sākt novērot sevi savā dzīvē. To es saucu par apzinātu vērošanu…kā es radu to ko es radu!?

Kāpēc man ir svarīgi runāt par šīm lietām? Es zinu, ka atsakoties, kaut mainot tikai ēšanas paradumus uz kādu laiku, mēs izlejam to pilno spainīti un atbrīvojam vietu, kam jaunam. Mēs tuvinām iespēju sadzirdēt sevi un iegūt ko patiešām vērtīgu un varenu. Tā ir satikšanās ar sevi…ar sevi vienotu veselu! Tā ir iespēja pamanīt, ka viss atmirdz Tevī. Tu esi savas dzīves Radītājs.

Pašizaugsmei.

Es ļoti daudz lasu, izlasīto pārdomāju, salīdzinu un skatos, kā tas strādā dzīvē. Lietas, ko ieviešu praksē, saprotu…o, manējā! To ņemu savā ceļā līdzi un dalos ar Tevi. Arī turpmākajos bloga ierakstos norādīšu dažus avotus, kur var iegūt vērtīgu informāciju par attiecīgo tēmu. Grāmatas arī ir labs veids kā iepazīties ar sevi un spert pirmos soļus sevis izdziedināšanā.

Autors Valērijs Siņeļņikovs ir plaši pazīstams ar saviem darbiem, īpaši vēlos atzīmēt grāmatu “Izproti savu slimību”, kur aprakstījis dažādu slimību simptomus un cēloņus. Viņš galvenokārt uzsver: “Jebkura slimība – tas ir signāls par to, ka cilvēks savā dzīvē veic kaitīgas darbības vai pieļauj savā dvēselē negatīvas emocijas un domas. Ādas slimības ir kādas dziļas, vecas, sasāpējušas emocijas, bailes, nemiers, briesmu izjūta, vainas sajūta; lietas, kas vienkārši laužas ārā, no kurām organisms tiecas atbrīvoties. Tās ir emocijas, kas piesārņo dvēseli.” Kam šis jautājums aktuāls, no sirds, iesaku palasīt. Īpaši iesaku tiem vecākiem, kuri saskaras ar bērnu alerģijām, psoriāzi, ekzēmām un dermatītu. Autors iekļāvis gan to kā cilvēki rada sev slimības, kur un, kā tās rodas, kādas ir postošās domas un kā tās iedarbojas, kā arī praktiskus ieteikumus sevis izdziedināšanā.

Tāpat arī iesaku Torvalda Detlefsena un Ridigera Dālkes darbu “Slimība kā ceļš”, kur autori uzsver, kā caur dažādām slimībām cilvēkam tiek dota iespēja atgriezties pie sevis. Tā ir grāmata, kura, iespējams, 1997. gadā izraisīja sašutumu, jo piedāvāja jaunu viedokli par slimībām un to ārstēšanu. Arī par ādas problēmām ir plašs skaidrojums, īpaši, kas skar pusaudžu gadus. Autori min, ka “āda ir milzīgs projicēšanas lauks, kurā skaidri atspoguļojas gan visi somatiskie notikumi, gan psihiskie procesi” Un ja tā tiešām ir? Kādu ilūziju varam lolot sevi grimējot un cenšoties noslēpt visas ādas nepilnības, nevis cītīgi pūloties izzināt cēloni?

Lai izveseļotos, ir jāvēršas sevī, godīgi un drosmīgi jāpaskatās uz to, no kā es vairos. Taču galvenais ir saprast, kas ir mans, kas ir vērtīgs un noderīgs, ko varu pielietot dzīvē. Tas, kas ir izlasīts, bet nav piedzīvots, paliek tikai teorija. Ja Tev, kas noderēja, ņem ciet!

Mīlestībā,

Anita ✸