Noturēt uzmanību uz kaut ko vienu ir viens no grūtākajiem uzdevumiem, ar kuru saskaros ikdienā. Apkārt ir jūra ar kairinātājiem, “gribuļiem” un prāts visu laiku tiek turēts ieslēgts. Tas ir gatavs reaģēt uz notiekošo zibenīgi, izraisot domu lavīnu, lai tikai “Dieva dēļ!” neiestājas klusums.

Kur ir Tava uzmanība?

Uzmanība tiek nepārtraukti sadalīta, visas maņas darbojas nepārtraukti pastiprinātā režīmā, bet acis un ausis praktiski neatslābst, lai tikai neiestātos klusums galvā. Šobrīd arī vairs neapgalvoju, ka vajag rakties pagātnē un ārstēt visas bērnības traumas! Tas, kas ir bijis, ir bijis un nav Tavas uzmanības vērts. Tam vairs nav nekādas nozīmes un mēs ik mirkli varam būt laimīgi. Es izvēlos, kā es jūtos!

Piemēram, aizvainojums vai apvainošanās – pagātnes notikums, kaut tas noticis tikai pirms piecām minūtēm. Kāds ir tradicionālais rīcības plāns!? Atceramies, preparējam, kas, kā un kāpēc bija, izstāstām darba kolēģiem, aiznesam mājiniekiem, draugiem… Rezultātā tas balons ir tā uzpūsts, ka pienāk nākamā diena un vuolá – te es, vēl savā balonā!

Vēlme apklusināt domas, piedzīvot klusumu sevī un patiesu esības brīdi ir daudz vērtīgāk kā tērēt laiku un enerģiju, lai internetā atrastu jaunu pusdienu recepti vai pārrunātu ar darba kolēģiem vakardienas notikumus. Interesantākais ir tas, ka tas vienlaikus ir gan visgrūtākais, gan arī visvieglākais veicamais uzdevums.

Cenšos praktizēt “šeit un tagad” katru dienu un ne vienmēr tas sanāk tik gludi. Problēmas nerodas, ja esmu devusies ceļojumā uz Indiju vai Nepālu, kur ir manas spēka vietas. Tā ir cita vide, silts klimats, saule un laiks būt ar sevi gandrīz 24h diennaktī. Taču lielākā meistarība ir šo sajūtu un iegūtās iemaņas noturēt, ienest ikdienā un izbaudīt katru dienu kā lielāko dāvanu. Padalīšos ar savu metodi, kas man palīdz apzināti apzināties savas darbības un domas.

Ceļojums pie sevis

Pats svarīgākais un galvenais priekšnoteikums, lai tas izdotos, ir attīstīt apzinātību! Lai to paveiktu, ir jāvelta laiks un uzmanība, jāiekļauj tas savā dzīvē kā neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Atslēgas vārds šajā stāstā ir “regulitāte”. Cēloņa un seku likums arī nav atcelts, jo viss ir saistīts. Ja saki, ka nav tam laika, tad nebūs līdzsvara arī attiecībās, darba lietās, ienākumos un arī veselībā.

Piedāvāju izmēģināt divas, manuprāt, spēcīgākās metodes, lai dotos ceļā! Pati šīs metodes apguvu un praktizēju Nepālā, ceļojot pa klosteriem, svētvietām un Himalajiem. Tas nenoliedzami ir vienkāršāk kā sākt to praktizēt drudžainajā ikdienā vai brīdī, kad jādomā kā samaksāt rēķinus un pabarot bērnus. Bet! Šarms šajās praksēs ir tāds, ka tās var veikt jebkurā laikā un vietā. Tam nav nepieciešama nekāda sagatavošanās un palīgierīces, jogas paklājiņš vai meditāciju istaba. Un jo mazāk ir laika, jo lielāka vajadzība ir veikt šīs prakses! Pieņem apstākļus, kuros esi šobrīd un vingrinies.

● Pirmā metode. Veicini ieinteresētību par to, kas notiek šajā brīdī

Budismā to sauc par ANAPANASATI. Tā ir ieelpas un izelpas vērošana. Ana – ieelpa, pana – izelpa, sati – uzmanība. Papildus tam vēro arī prātu, kur tas aizpeld? Uz pagātni, uz nākotni, kādas idejas piedāvā un kur vēlas aizvilināt? VĒRO!

Katra ieelpa un katra izelpa ir unikāla! Vēro to! Pavēro kā sakustas spalviņas degunā ieelpojot gaisu. Kā tas tālāk nokļūst krūšu kurvī, vēderā, varbūt aiziet tālāk līdz pat kāju un roku pirkstu galiem? Kā ieelpotais gaiss dodas āra pa muti un silta vēja pūsma pakutina degungalu…

Dari to vismaz 1 minūti dienā darba laikā, atpūtas brīdī, sabiedriskajā transportā, no rīta pamostoties vai vakarā pirms gulētiešanas. Tas jau būs lielisks sākums. Turpini trenēties un laiku paildzini līdz 15 minūtēm dienā.

Tie, kas pazīstami ar ATDZIMŠANAS ELPOŠANU, lieliski! Praktizē to! Tas patiešām ir jaudīgi, dziļi, transformējoši! Ja vēlies šo apgūt, raksti man privāti.

● Otrā metode. Attīstīt apzinātību, darot kaut ko vienu

Tas nozīmē – dari vienu lietu vienā laikā un attīsti ieinteresētību par procesu. Arī to var darīt katrs savā laikā un jebkurā vietā. Lai trenētu šo spēju, ļoti noder prakse, ko sauc par APZINĀTU IEŠANU. Tā ir sevis apzināta vērošana un izjušana. Kā es daru to, ko es daru? Kā mans labās kājas papēdis pieskaras zemei, pēc tam pēdas spilventiņš un pirksti? Kā manas kreisās kājas papēdis pieskaras zemei? Kā pēdām kustas līdzi viss mans ķermenis?

Šo tehniku es ļoti iesaku izmantot arī ēdot un dzerot. Apzināti izjust, kas notiek ar garšas kārpiņām un ko es saožu. Kā es sakošļāju un kā noriju? Vai es jūtu, kā tas tālāk kustas pa barības vadu un kā nokrīt vēderā? Vai sajūtu siltumu vai ko citu?!

Es pati sevi apzināti vēroju tīrot zobus un dažkārt lūk kā tas izskatās: paņemu zobu birsti, saslapinu, uzspiežu zobupastu, ielieku mutē un aiziet… Mazgājot zobus, esmu notīrījusi spoguli, noslaucījusi izlietni, izņēmusi no veļas mašīnas slapjās drēbes un vēl padomājusi piecas lietas, kuras jāizdara. Rezultātā – kur es biju? Vai es darīju vienu lietu kārtīgi un rūpīgi ar 100% uzmanību?

Un tā mēs darām daudzas lietas – ēdam un lasām jaunumus internetā, slaukām māju un runājam, taisām ēst un klausāmies mūziku. Vai tiešām tajā brīdī esam “šeit un tagad”? Prātam visu laiku ir garlaicīgi, tāpēc tam patīk būt pagātnē vai nākotnē, jo tad var nemitīgi fantazēt.

Skaļais klusums

Es to saucu par ESĪBAS KLUSUMU. Tad, kad galva ir pilna ar domām, klusumu nevar dzirdēt. Man par šo tēmu ir viens varens stāsts no “Mārītes Zālītes” izbraukuma tirdzniecības laikiem.

Kādu dienu pie manis “garām ejot” pienāca kāds klients – vīrietis labākajos gados. Viņam viss it kā esot kārtībā, vesels kā rutks, bet ir tomēr viena problēma. Izstaigājis visas magnētiskās rezonanses, nodevis analīzes pa vairākiem lāgiem, apmeklējis dažādus speciālistus, bet galu galā neviens nevar atklāt, kas par vainu. Viens ārsts pat pateicis, ka šī slimība nav ārstējama. Ar katru sarunas mirkli man paliek aizvien interesantāk un prasu, kas tad noticis. Viņš atbild ļoti īsi: “Man džinkst ausis!”. O! Uzreiz jautāju: “Tātad Tu dzirdi klusumu?!”. Šie vārdi bija spēcīgs pagrieziena punkts viņa smagajā paša radītajā diagnozē.

Izmantojot kunga apmulsumu, uzdevu nākamo jautājumu: “Tevi tas traucē?”. Tad es viņam pastāstīju, ka arī man sava garīgā ceļa sākumā klusums mēdza būt skaļš un uztvēru to kā ļoti labu zīmi. Tādās reizēs zināju droši, ka esmu Mājās. Es Esmu. Pēkšņi manam iesirmajam draugam sejā parādījās pilnīgs rāmums un acis iemirdzējās. Viņš bija saņēmis atbildi, kuru meklēja pēdējos trīs gadus kopš sievas nāves. No skaļā klusuma nevajag baidīties, bet, jā, tas var būt mulsinoši un var radīt diskomfortu.

Kad kaut vai neliels procents no planētas iedzīvotājiem sasniedz mieru un klusumu sevī, tas atspoguļojās arī ārējā pasaulē. Ļoti daudz enerģijas aiziet atceroties, kas bija vakar, un plānojot, kas būs rīt. Bet! Tas nenozīmē to, ka nevajag atcerēties savu neveiksmīgo pieredzi un izdarīt par to secinājumus. Arī sapņot vajag un savus sapņus piepildīt. Tikai tas, uz ko tiekties it visā,ir ZELTA VIDUSCEĻŠ.

Lai prātā klusums un sirdī prieks!
Anita  ✸

Foto: Raimonds Kļaviņš, Nepāla, Himalaji