Eņģeļu pasaule – īsta vai iedomāta, ticība brīnumam vai nodoma spēks? Iespējams tikai sakritība un acs saskatītās līdzības tulko kā atbildes. Vai arī pašiedvesma, kas pievelk atbilstošus notikumus un apstākļus. Man tas ir atgādinājums, cik uzmanīgai un saprātīgai ir jābūt savās vēlmēs un cik svarīgi ir tās pierakstīt.

Prātā nāk kāda jauka anekdote par sievieti, kas sēž parkā uz soliņa un domā: “Vīrs nemīl, bērni neciena, es neglīta, nelaimīga un nogurusi..”. Viņai aiz muguras stāv sargeņģelis, visu pieraksta un brīnās: “Dīvainas vēlmes. Kālab tas viss viņai ir vajadzīgs? Bet, ja tik ļoti vēlas, nāksies vien pildīt”. Katrā jokā ir sava daļa taisnības un kopš zinu šo anekdoti, savas vēlmes un domas dažkārt apzināti mēdzu pārvirzīt pozitīvākā gultnē. Ja nu kāds noklausās un visu pieraksta!

Zīmes nejaušas un meklētas

Lolitas stāsts par Eņģeļu pasauli tik ļoti man atsauca atmiņā laiku, kad šāds atbalsts man palīdzēja izdzīvot sarežģītu dzīves posmu un noskaņoties uz jauno un labo. Toreiz pievērsu uzmanību un analizēju zīmes savā ikdienā, lai rastu mazos iedvesmojošos apliecinājumus tam, ka virzos pareizā virzienā. Parasti tās bija acīs krītošas vienādu ciparu kombinācijas, uzraksti uz māju sienām, mākoņu silueti, ceļā satiktie dzīvnieki un rāpuļi, bet, kad spītīgi centos zīmes nemanīt – ar karstu kafiju applaucētas kājas un pat ielauzta riba. Dažkārt, kad ļoti, ļoti alku padoma, vēru vaļā grāmatas un lūkojos pēc nejaušām atbildēm arī tur.

Toreiz daudz apmeklēju dažādus izaugsmi veicinošus kursus, gan praktiskus, gan mistērijām mītus, kuros iemācījos vienu – zīmes ir jāsaprot un jātulko pašai. Tāpēc parasti pievērsu uzmanību tam, kādas domas man bija brīdī, kad kāda zīme mani uzrunāja, vai arī tā bija atbilde uz domu, kas tajā brīdī nodarbināja manu prātu.

Piemēram, kādā pasākumā ar uzdevumu izprast savas bailes gāju labirintā. Kad pie katra sava soļa analizēju savas vienas noteiktas bailes, man pie kājām izskrēja lauku pele. Protams, izlecu no labirinta takas, bet tas lika saprast un pasmieties, ka šīs manas bailes patiesībā ir tikpat nekaitīgas kā šis sīkais un apmulsušais dzīvnieciņš un ļaunākais, ko tās var man nodarīt, ir radīt pēkšņu pārsteigumu.

Noslēdzoties šim dzīves posmam, ar saviem eņģeļiem jeb kā es tos saucu pavadoņiem tik intensīvi vairs necentos sazināties, bet paskatoties atpakaļ, redzu, ka viņi nekur nav zuduši un vēl man to labāko. Esmu pamanījusi, ka, jo biežāk un vieglprātīgāk atkārtoju kādu vēlmi, kāds to visu ir uzklausījis un centies manā labā samenedžēt pēc labākās sirdsapziņas. Pēc labākās, jo parasti līdz nāk vēl kāda uzdevums, ja vēlme tika izteikta pārāk viegla vai turpretī pārāk komplicēta.

Ja nu kāds noklausās un pieraksta?

Pa dzīvi mēdzu iet droši, un dažkārt kaut sirds un ļipa trīc pārdroši ļaujos izaicinājumiem, bez kuriem iespējams dzīvot būtu daudz, daudz mierīgāk. Ļaujoties kārtējam dzīves lēcienam, esmu nokļuvusi citā valstī, kas kārtējo reizi mani pierādīja, ka ar savām vēlmēm jokot nevar un ir jābūt ļoti precīzai. Tā var gadīties, ka saņemtais iespējams būs savādāks nekā cerētais. Tā,piemēram, ļoti spilgti to piedzīvoju par saviem vēlamajiem dzīves apstākļiem.

Kad dzīvoju Rīgā, labu laiku bija sajūta, ka vēlos prom no pilsētas. Tā tuvāk dabai un mieram. Diezgan vieglprātīgi apgalvoju, ka varētu pārvākties uz kādu mazpilsētu, tik galvenais, lai tur viss funkcionē.
‣‣‣ Hei, Tu aizmirsi pateikt, kurā valstī? Lūdzu, Norvēģija, mazpilsēta jūras krastā ar fantastiskām iespējām doties garos pārgājienos pie dabas, bet savā ziņā garlaicīga. Tu taču gribēji mieru un pie dabas, vai ne?!

Kad runājām par dzīves apstākļiem jaunajā valstī, nosmējos, ne, ne kalni nav mani, man vienmēr ir vajadzējis dzīvot pie jūras. Ventspils ir pie jūras, Rīga arī ir pie jūras…
‣‣‣ Lūdzu, māja klints malā ar skatu uz horizontu, bet tā patālāk no pilsētas. Tev patīk ikdienā pārvietoties ar velo? Bet Tu gribēji pie jūras!?

Kad bijām spiesti uz brīdi pārvākties, apgalvoju, galvenais, lai ir jumts virs galvas. Jumts bija, tik pašai “jumts aizbrauca”.
‣‣‣ Tu gribēji TIKAI jumtu! 

Kad nu jau dzīvošanas jautājums bija nokārtots, īdēju, ka vieta ir fantastiska, bet tik ļoti apnikusi tā garā braukāšana. Varētu jau skatīties citu dzīvesvietu tuvāk pilsētai, bet tā negribas atkal pārvākties. Biju gatava samierināties, bet māja tika pārdota un bijām spiesti izvākties.
‣‣‣ Nevari izlemt, palīdzēšu!

Un tad, meklējot jaunu dzīvesvietu, tik ļoti gribējās tuvāk pilsētai, bet tā, lai vēl esam pie dabas. Lūdzu, 8 minūtes no darba, māja mežā, kur gar logiem staigā aļņi, klaigā lapsas, ziemā kā pasakā, tik auto pat ar visām radzēm uz riepām netiek kalnā.
‣‣‣ Starp citu, jo dziļāk mežā, jo lielāka Daba!

Visspilgtāk manu sargu atbalsts parādījās pēc vāvuļošanas par darbu un profesiju jaunajā valstī. Latvijā biju iestrēgusi projektu vadībā, un pārvācoties, šķita, forši, tā būs mana lielā iespēja pārkvalificēties un iespējams atgriezties pie pašiem pamatiem – pie radoša darba ar rokām. Būs man sveša valoda, vide, ko absolūti nepārzinu. Kāda vēl projektu vadība? Runāt noteikti nevarēšu un nevajadzēs!
‣‣‣ Lūdzu, darbs, runāsim tikai norvēģiski. Vēl nemāki? Tātad atpakaļ pie pamatiem – mācies runāt!

Tik daudz nerunājusi, cik esmu nerunājusi pēdējā gada laikā, šķiet, nerunāju, kad tikai vēl mācījos runāt. Jā, ir tik sarežģīti, cik izklausās. Šobrīd esmu kopā ar fantastiskiem cilvēkiem ar labu humoru izjūtu, kam patīk dalīties pieredzes stāstos. Man ar saviem stāstiem šobrīd dalīties ir sasodīti grūti, bet man tā patīk runāt, jokot un dažkārt tā skaistāk izteikties. Lai arī jauno valodu iemācīties nav grūti, esmu cilvēkos ar specifisku dialektu, kas vēl vairāk apgrūtina ielauzties jaunajā valodā. Ikdienā uzmanība ir tik ļoti pārspriegota un es kā mazulis skatos pēc vārdiem cilvēkiem mutē.
‣‣‣ Bet Tu vēlējies, lai NEVAJAG runāt!

Tas kāds, kas uzklausīja manu vēlmi, kārtējo reizi ir sapratis to ļoti tieši. Nē, viņš nav mani pārpratis, bet ir licis saprast, ka, ja vēlos saņemt cerēto, ir jābūt ļoti, ļoti precīzai. Iespējams, tās ir tikai sakritības, bet man tas ir ļāvis apzināties, ka uz savām vēlmēm taupīt nevajag. Ja vēlies, tad vēlies maksimālo, tik galvenais, apzinies, KAS Tev ir svarīgi un KO Tu vēlies.

Vēlmes un tēmas

Iedzīvošanās jaunā valstī un jo īpaši jaunas valodas mācību process ir aizraujošs un gana sarežģīts. Dažkārt vēlos, lai kaut vai vārdi tā vienkārši plūstu caur ausīm, acīm un rokām, tāpēc blogs Ramtai Rīti man ir kā atslodze. Šeit neesmu jauniņā. Kopā ar Anitu šo blogu veidojām no idejas līdz esošajam saturam. Tas nāca kā mācība perfekcionismam un kā pierādījums, ka pārāk ilgi domāt nevajag, ir jāsāk darīt un process pats, iespējams, aizvedīs pavisam citur.

Sākotnēji domās lidoju, kā izpaudīšos bloga vizuālajā telpā, bet realitāte iemācīja, ka iesākumā bija Vārds. Ar bažām, vai nepiekasos par daudz, skaldīju tekstus, bet tajā pašā laikā ar vieglumu, jo tie bija valodā, uz kuru man nav jāiespringst un kas nāk no sirds. Savukārt doma rakstīt pašai brieda ilgi. Nekad nav man paticis būt uzmanības centrā, un tas nedaudz baida, jo kā saka Anita, blogs ir publisks tramplīns izaugsmei.

Aprakstot savu pieredzi ar saviem pavadoņiem, manai tēmai beidzot ir tapis ievads un ir saņemts atgādinājums, ka ir jābūt gatavai jokiem un pārsteigumiem.

Veiksmi!
Dace ✸

---

Photo by Fabian Møller on Unsplash